Brīvdienas dažreiz sākas nevis ar ceļasomu, bet ar karoti, kas svētdienas rītā pārāk ilgi maisa kafiju. Tieši tajā brīdī gribas atcerēties, ka nesteigšanās nav slinkums, bet maza svētku forma.
Man patīk domāt, ka arī Latvijā ikdienā var atrast ceļojuma sajūtu citā maršrutā līdz veikalam, garākā pastaigā vai vakariņās bez steigas. Lai tam noticētu, reizēm pietiek ar stāstu par vietu, kur rudens prot būt īpaši dāsns.
Brīvdienas kā kabatas kompass
Kompass nepasaka, cik tālu jāaizbrauc. Tas tikai atgādina, kurā virzienā pašam šobrīd gribas paskatīties.
Adatu pagriezt uz klusumu
Peloponēsas rudens stāstā mani visvairāk uzrunā doma par ceļošanu pēc vasaras kņadas. Klusas pludmales, kalnu takas, olīvu audzes un mazas tavernas izklausās pēc maršruta, kur nav jāskrien pēc iespaidiem. Tie drīzāk paši atnāk pretī.
Arī mūsu brīvdienām nav vienmēr jābūt pārpildītām ar plāniem. Dažreiz pietiek izvēlēties vienu mierīgu vietu un ļaut dienai notikt bez strikta grafika.
Kartē atstāt vietu garšai
Peloponēsā ceļš ved cauri Mesinijai, Mani un Lakonijai, kur līdzās dabai dzīvo senas tradīcijas, ražas svētki un vēsturiskas vietas. Tāds maršruts atgādina, ka ceļojuma garšu bieži veido nevis apskates objektu skaits, bet sajūta, ka vieta dzīvo savā ritmā.
To var pārnest arī uz pavisam parastu sestdienu Latvijā. Ieplānojot vienu pieturu maltītei, vienu pastaigu un vienu neparedzētu pagriezienu, diena jau kļūst mazliet plašāka.

Mazie eksperimenti brīvdienām
Lielas pārmaiņas dažkārt sākas ar ļoti mazu izvēli. Brīvdienās var droši pamēģināt būt mazliet mazāk praktiskiem.
Rudens maršruts uz papīra
Paņem lapu un uzraksti trīs vārdus, ko gribētos sajust, piemēram, mieru, garšu un gaisu. Pēc tam katram vārdam atrodi vienu vienkāršu darbību, piemēram, nesteidzīgu brokastu vietu, pastaigu vai mājās pagatavotu maltīti. Plāns nav jāizpilda perfekti; tas ir tikai draudzīgs mājiens sev.
Man šķiet patīkami, ka šādā plānā nav jāmeklē tālākā vai skaļākā vieta. Pietiek atrast to, kur gribas uzkavēties vēl desmit minūtes.
Vakariņas kā pietura
Stāsti par tradicionālām tavernām vienmēr liek atcerēties, cik svarīgi ir neēst tikai pa ceļam. Maltīte var kļūt par dienas pieturu, kur pārrunāt redzēto, pasmieties par neveiklu navigāciju vai vienkārši paklusēt.
Arī mājās var uzklāt galdu tā, it kā būtu atgriezušies no maza ceļojuma. Viena iedegta svece un telefons, kas uz brīdi paliek citā istabā, reizēm dara vairāk nekā sarežģīts vakara plāns.
Sestdiena, kas paliek līdzi
Rudens Peloponēsā ar Mistras mantojumu, Monemvasijas cietoksni, Mani akmens ciemiem un Elafonisas pludmali var šķist tāls sapnis. Taču šī sajūta, pamanīt ainavu, vietējo ritmu un vienkāršu prieku, nav piesaistīta tikai vienai kartei. To var paņemt līdzi arī mūsu ierastajās dienās.
Nākamajās brīvdienās nevajag obligāti doties tālu. Pietiek izvēlēties vienu mazu piedzīvojumu un atstāt tam vietu dienas vidū. Varbūt tieši tā ikdiena uz mirkli kļūs par ceļojumu.


















